Pētījums

Pētījums “Par iedzīvotāju parādsaistību apjomu un to potenciālo ietekmi uz aplokšņu algu izplatību Latvijā” (turpmāk- PĒTĪJUMS) veikts laika periodā no 2019.gada 1.jūlija līdz 2019.gada 11.oktobrim, to veica biedrības BASE eksperti Juris Stinka un Ināra Pētersone ar nodibinājuma „Krišjāņa Valdemāra Fonds” atbalstu.

PĒTĪJUMA laikā tika analizēti normatīvie akti, kas saistīti ar fizisko personu aizņēmumiem, iespējām kļūt par parādnieku neizpildot uzņemtās saistības, to iespējām risināt parādsaistības, kreditoru iespējām atgūt līdzekļus, valsts institūcijām deleģētajiem pienākumiem un tiesībām parādu atgūšanā. Tāpat tika apzināta publiski un valsts iestāžu rīcībā pieejamā statistiskā informācija, kā arī valsts iestāžu pēc PĒTĪJUMA autoru lūguma sagatavotā informācija par iedzīvotāju parādsaistībām. No iegūtajiem datiem un ekspertu viedokļiem tika izdarīti secinājumi par iedzīvotāju parādsaistību ietekmi uz aplokšņu algu izplatību. PĒTĪJUMA ietvaros tika veiktas telefonintervijas un klātienes sarunas ar Latvijas Bankas, Tieslietu ministrijas, Latvijas Statistikas pārvaldes, Valsts ieņēmumu dienesta, Patērētāju tiesību aizsardzības centra, Uzturlīdzekļu garantijas fonda administrācijas, Latvijas zvērināto tiesu izpildītāju padomes pārstāvjiem, Ārpustiesas parādu izpildītāju asociācija (turpmāk- EKSPERTI), kā arī veikta zvērināto tiesu izpildītāju aptauja.

PĒTĪJUMA ietvaros tika secināts, ka ir ļoti sarežģīti un laikietilpīgi iegūt pilnīgu priekšstatu par iedzīvotāju parādsaistībām Latvijā, tāpēc, ka informācija ir sadrumstalota, meklējama dažādos reģistros, kuros informācija ir nepilnīga un pārklājas. Pamatiemesls šādai situācijai ir normatīvajos aktos neesošais pienākums vienkopus uzskaitīt parādniekus. Šobrīd tas notiek brīvprātīgi un dažādos reģistros, izņemot pienākumu Valsts ieņēmumu dienestam publicēt nodokļu parādniekus, kuru parāds pārsniedz 150 euro. Tomēr iegūtā informācija pēc autoru domām ir pietiekoša, lai izpētītu parādu apjomu un to iespējamo ietekmi uz “aplokšņu algu” izplatību, kā arī pamatotu PĒTĪJUMA secinājumus.

Gan parādsaistību apjoma, gan parādnieku skaita ziņā pirmajā vietā ir kredītiestādes, kam seko nebanku kreditētāji, VID un UGF. Savukārt parādnieku ar kavētiem maksājumiem skaita ziņā aiz kredītiestādēm seko VID, tad nebanku kreditētāji un UGFA. Svarīgi atzīmēt, ka lielu skaitu parādu veido cita veida parādi (administratīvie un kriminālsodi, parādi par precēm un pakalpojumiem, fizisko personu radīti zaudējumi u.c.).

Attiecībā uz parādiem, kas veidojas valstij, likumdošanā atbildīgajām institūcijām ir deleģēti pienākumi un tiesības, kas sniedz iespēju atgūt parādu pašām. Ja valsts iestādēm ar likumdevēja piešķirtajām tiesībām tomēr parādus atgūt neizdodas, tad tās piedziņu nodod Zvērinātajam tiesu izpildītājam. Savukārt tie kreditori, kuriem parādi ir izveidojušies saimnieciskās darbības ietvaros, piemēram, kredītiestādes, līzinga kompānijas, nebanku kredītu izsniedzēji, preču un pakalpojumu sniedzēji, parādus drīkst atgūt atbilstoši normatīvajos aktos komersantiem noteikto tiesību par parādu atgūšanu noteiktajam, kā arī iepriekš noslēgtā līgumā ar fizisko personu atrunātā ietvaros. Attiecībā uz civiltiesisko attiecību rezultātā radušiem parādiem, kreditori var izvēlēties izmantot kāda no 32 licencētu ārpustiesas parādu atgūšanas pakalpojuma sniedzēju palīdzibu vai arī vērsties tiesā un nodot piedziņu Zvērinātiem tiesu izpildītājiem.

Analizējot parādu piedziņas efektivitāti, secināms, ka visefektīvākā ir paša kreditora komunikācija (telefoniska, sarakstes) ar parādnieku. Parādam nonākot tālākā stadijā (āpustiesas piedziņa, ZTI), piedziņas efektivitāte strauji krītas.

Aplokšņu algas veido aptuveni piekto daļu no kopējā algu fonda. VID veiktie aprēķini par “aplokšņu algu” radītajiem kopējiem zaudējumiem 2018.gadā sastāda 1807,32 milj.euro.

Aplokšņu algu risks augstāks ir vīriešiem, īpaši šķirtiem vīriešiem, kas norāda uz iespējamu korelāciju ar UGF parādnieku profilu. Tāpat arī aplokšņu algu saņēmējiem tipiski ir mazāk īpašumu.

Parādu apjoms un to piedziņas esošā kārtība samazina parādnieku motivāciju piedalīties legālajā darba tirgū un īpaši uzturlīdzekļu piedziņas gadījumā (parādnieka rīcībā atstājot 215 euro), liedz parādniekam nodrošināt savas pamatvajadzības, kas rada spēcīgu motivāciju gūt papildus ienākumus nelegāli.

Parādnieku motivāciju saņemt aplokšņu algas var iedalīt 3 līmeņos:

• Iedzīvotāji, kuriem ir parādsaistības, kuras tie maksā līgumā vai likumā noteiktā kārtībā. Šīs iedzīvotāju grupas motivāciju saņemt aplokšņu algas var uzskatīt par salīdzinoši nelielu, jo to uzņemtās saistības atbilst viņu ienākumu līmenim un neapdraud pamatvajadzību apmierināšanu;
• Iedzīvotāji, kuriem ir parādsaistības, par kurām tiek kavēti maksājumi un no kreditoru puses tiek veiktas darbības līdzekļu atgūšanai. Šī ir parādu piedziņas stadija, ko veic kreditors pats vai ar Ārpustiesas parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzēja palīdzību un kura pamatā balstās uz komunikāciju ar parādnieku. Šai iedzīvotāju kategorijai motivācija saņemt aplokšņu algas jau ir lielāka, jo to saistību apjoms pārsniedz ienākumu līmeni un tas rada grūtības nodrošināt pamatvajadzības. Tomēr šajā stadijā pret tiem vēl netiek vērsti saistoši piespiedu instrumenti (pamatā tiek panākta vienošanās par grafiku parāda nomaksai);
• Iedzīvotāji, kuriem ir parādsaistības, par kurām tiek kavēti maksājumi un ir uzsākti ZTI vai valsts iestāžu (VID; UGFA) piedziņas pasākumi. Šai iedzīvotāju grupai ir vislielākā motivācija neuzrādīt ienākumus, t.sk. darba algu, jo tie efektīvāk var tikt piedzīti parādu segšanai (INKASO, parāda ieturēšana no darba algas darba vietā, autovadītāja tiesību “iesaldēšana” u.c.).

Pētījuma laikā iegūtā informācija un veikto interviju rezultāti norāda, ka korelācija starp fizisko personu parāda esamību un “aplokšņu algu” saņemšanu ir novērojama. VID secinājis:” Analizējot fizisko personu – parādnieku datus ir novērojama tendence, ka, jo lielāks ir fiziskās personas parāds, jo mazāki ir viņu deklarētie ienākumi (tie ir valstī noteiktās minimālās darba algas līmenī vai zem tās)”. Arī Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijas rīcībā esošā informācija norāda, ka parādniekiem par uzturlīdzekļiem, uzreiz pēc parāda iekasēšanas uzsākšanas atalgojums samazinās, turklāt ļoti bieži līdz valsts noteiktajai summai, pret kuru nevar vērst piedziņu vai arī nav reģistrētas darba vietas vispār. Saskaņā ar tiesu izpildītāju aptauju, vidēji 47% no parādniekiem, pret kuriem uzsākta piedziņa, slēpj savus ienākumus, tai skaitā 28% būtiski samazinās alga, 36% samazinās ienākumi bankas kontā, 34% maina darba vietu 2 vai vārāk reizes gadā (skat. pielikumu).
Lai arī nenoliedzami pastāv ļaunprātīga izvairīšanās no parādu nomaksas, pret ko būtu jāpastiprina sankcijas un piedziņas instrumenti (piemēram, tiesību atņemšana, kriminālā un administratīvā atbildība, informācijas publiskošana, piespiedu darbs u.c.), šī brīža parādu apjoms un piedziņas kārtība daudzos gadījumos neatstāj parādnieka rīcībā pietiekošus līdzekļus pamatvajadzību apmierināšanai un demotivē atgriešanos legālajā darba tirgū, īpaši tas attiecināms uz uzturlīdzekļu parādu piedziņu. Pēc autoru domām būtu jāpārskata piedziņas kārtība, atstājot parādnieka rīcībā adekvātu līdzekļu apjomu, tādējādi motivējot cilvēkus atgriezties legālajā darba tirgū. Īpaši parādu valsts iestādēm gadījumā, cilvēks strādājot legāli un maksājot nodokļus, papildina valsts budžetu, kas kompensē nenomaksāto nodokļu vai uzturlīdzekļu parādu. Attiecībā uz publiskā sektora parādiem (uzturlīdzekļi, nodokļi, sodi) jāizvērtē, vai nav lietderīgi ieviest “parādu brīvdienas” un/vai “nodokļu brīvdienas” personām, kas atgriežas darba tirgū un būtiski palielina legālos ienākumus, tādējādi motivējot iznākšanu no ēnu ekonomikas.Tāpat, lai risinātu maznodrošināto iedzīvotāju nepieciešamību aizņemties īpašos, kritiskos gadījumos, piemēram, veselības problēmu risināšanai vai mājvietas nodrošināšanai, iespējams jāievieš bezprocentu sociālie aizdevumi.
Tā kā visefektīvākā parādu piedziņas metode ir kvalitatīva komunikācija un savstarpēji panākta vienošanās par parāda atmaksas grafiku, nepieciešams izvērtēt esošos normatīvos aktus, kas iestādēm, bez īpaša apgrūtinājuma un izmaksām, sniegtu iespēju jebkurā parāda iekasēšanas stadijā vienoties ar parādnieku par reālu parāda atmaksas grafiku (arī tad, ja lieta ir pie zvērinātā tiesu izpildītāja).

Valstij nepieciešams izveidot vienotu reģistru par parāda esamību fiziskai personai, t.sk. atsevišķu sadaļu par valsts un pašvaldību parādiem (nodokļi, nodevas, iespējams komunālie pakalpojumi utml.), lai uzkrāto informāciju varētu izmantot izstrādājot dažādus mērķētus pasākumus problēmu risināšanai konkrētai mērķauditorijai.

Pilns pētījuma teksts: Pētījums

Prezentācija: Prezentācija